BUTO STUDIJAS perormance


“āda āda tu mana melnā vārna”

2012.gada 26. novembrī plkst. 19:00 Dirty Deal Teatro – pēdējo reizi šajā gadā!

 

Režija/horeogrāfija: Simona Orinska un BUTO STUDIJAS dalībnieki: Ieva Putniņa, Anna Egle, Anda Hūna, Viktorija Eksta, Evarts Melnalksnis, Laura Feldberga, Ivars Ivanovs

Piedalās Jānis Pauls (čells)

 

Performancē autori pētīs dzīvi savā un citu ādā – izjūtas, sajūtas un semantisko nozīmi. Mākslas kritiķe Santa Remere par izrādi saka: “…Es līdz ar dejotājiem izdzīvoju dzemdību sāpes, kurās pati dzimstu, smakdama un sapinusies nabassaitē, vai, jādama uz celma, ļaujos mežonīgam orgasmam – tādam, kas manī palicis vēl no meža laikiem: “Je courais seule les bois. J’étais folle.” Es skraidīju viena pa mežiem. Es biju traka (fr. val.). – Ž. Mataijs “Mana māte”, 1966…”.

 

Cilvilizācijas āda kā steiga, trauksme, atkārtojums, informācijas blīvums, elektrības dūkoņa, drēbes, putekļi, svešatnība, vientulība. Dabas āda kā pirmatnējais kailums, vienība, rituāls, atbrīvošanās, jaunā dzimšana. Mēs balansējam starp abām ādām, veidojot un saglabājot savējo. Kā izskatās teicieni “bez ādas”, “biezādains”, “novilkt ādu pār acīm”, “kas tev aiz ādas?”, “izbaudīt uz savas ādas”, “līst no ādas laukā” ja mēs uz tiem raugāmies kā uz psihofizisku izpausmi?

 

Āda elpo un sargā. Tā ir dzīvs organisms, kas nemitīgi mainās – šūnas dzimst un mirst. Katra jauna dzimšana ir arī nāve. Tas ir dabisks process, kuram esam pakļauti mēs visi. Taču jaunais var piedzimt tikai tad, kad vecais tam ir atbrīvojis vietu. Vai ir viegli novilkt “veco ādu”?

 

Vai ir iespējams atteikties no savas dzīves ierastajiem pieņēmumiem, kas patīkami un ierasti silda? Un turpat ir gruzdošas domas, ka “man taču kaut kas sevī ir jāmaina”. Mēs piedzīvojam robežu starp “jā” un “nē”, šķiršanās sāpēm un ķermeniskām trīsām par nezināmo.

————————————————————————————————————————————————————-

Buto ir Japānā 20. gs. 50. gadu beigās radusies laikmetīgās dejas forma un avangrada māksla.  Sākotnēji buto “ieroči” bija protests un provokācija, jo tās pamatlicēji Kazuo Ono un Tatsumi Hidžikata bija piedzīvojuši II pasaules karu un nācijas dziļāk cirsto rētu – atombumbu uzbrukumu uz Hirosimu un Nagasaki. Šodien buto ir izplatījies visur pasaulē un ieguvis dažādas sejas – tas ir pieskaitāms arī pie fiziskā vai kustību teātra un multidisciplinārās mākslas izpausmēm – no smalkuma līdz groteskai – no  japāniskā teātra līdz postmodernismam. Buto uzrunā jutekļus, sajūtas un izjūtas, tas nav saprotams un lasāms “ar prātu vai loģiku”. Tā ir tēlu un simbolu ķermeniska, arhaiska valoda, kas iznirst no psihes dziļākajiem slāņiem. Ne velti buto dēvē par “ķermeņa arheoloģiju” – tur sastopamais var būt gan dievišķs, gan biedējošs.

 

BUTO STUDIJA darbojas kopš 2006. gada, kad tās dibinātāja multimāksliniece un deju un kustību terapeite Simona Orinska izlēma uzsākt jaunu virzienu kustību mākslā Latvijā. Šobrīd Buto studija darbojas Tehniskās Jaunrades Namā Annas-2. Buto studijas ietvaros Simona izmanto deju un kustību terapijas pieejas, apvienojot to ar buto deju, improvizāciju, kontaktimprovizāciju un citām tehnikām.

 

Simona Orinska ir mācījusies pie kustību teātra “tēva” Latvijā – Anša Rūtentāla, ārvalstīs apguvusi dažādas laikmetīgās, tā arī tradicionālās dejas tehnikas, īpaši akcentējot Āzijas dejas (japāņu Nihon Buyo). Simona buto apguvusi pie vadošajiem meistariem Jukio Vaguri, Jošito Ono, Tošiharu Kasai u.c. Viņa pasniegusi meistarklases, kā arī ar izrādēm piedalījusies Lietuvā, Krievijā, Grieķijā, Armēnijā, Taizemē, Malaizijā un Vācijā.

Vairāk informācija par BUTO: www.simonaorinska.info 

http://dirtydeal.lv/teatro/2012/03/14/ada-ada-tu-mana-melna-varna/

Biļetes: http://www.bilesuparadize.lv/events/perf/5184

Related Posts

No Comments

Leave a Reply